Dievs strādā tavā dzīvē, lai tevi trenētu.

Gaisa spēkos viņi tevi trenē, vismaz agrāk tā bija. Jo tad, kad seržants teica : “Gulties!”, tu gūlies. Tu tur nestāvēji un neteici: “Kādēļ gan, lai es gribētu gulties?” “Vai ir kāds iemesls gulties?” “Tā zeme izskatās diezgan cieta, mana mamma neliktu man gulties.” Nekas tamlīdzīgs. “Gulties!” Bum, tu esi uz zemes. Un tas glābj tavu dzīvību.

Dievs ar katru no mums strādā tādā pašā veidā. Viņš mūs trenē. Viņš tevi trenē. Tāda ir ticības dzīves būtība; un tas ir tas, kam tu ej cauri visu savu dzīvi. Un dažreiz, kad tu esi savas dzīves cīņu karstumā un atmiņā nāk iepriekš piedzīvotais. Un tu saproti, “Šī ir tā vieta, kur es esmu un tas ir tas, ko Dievs priekš manis ir izdarījis un tā Viņš man ir iemācījis rīkoties šajā situācijā.” Ak, Kungs, Dievs palīdzi man tagad! Katrs Dieva bērns tiek disciplinēts un trenēts.

Es jums izstāstīšu, ko es esmu atklājis. Es esmu atklājis, ka Tas Kungs tavā dzīvē pieļaus eksāmenu, un, ja tu to nenokārtosi, Viņš tevi vedīs cauri tam pašam mācību kursam. Un tev būs atkal jākārto tas pats eksāmens. Tikpat labi, tu to varētu nokārtot ar pirmo reizi. Bet, pēc kāda laika, pēc pāris gadiem, Viņš tev iedos atkārtojuma kursu. Tātad, šajā visā iedrošinājums ir nebūt nomāktam, nebūt sašļukušam, nebūt nedrošam savas pieredzes dēļ, jo Dievs strādā tavā dzīvē; nevis tikai tad, kad viss ir skaisti un rožaini, bet, dažreiz varbūt tieši tad, kad viss iet šķērsām un ir pilnīgā sajukumā.